Vairums cilvēku ikdienā nemaz neaizdomājas par to, kādas infekcijas slimības ir sastopamas putnos, tai skaitā mājputnos. Ātrumā uzskaitot ir vairāki desmiti bīstamu slimību. Katru no tām jāmāk atpazīt, bet diemžēl praksē putnu infekcijas slimības pēc klīniskajām pazīmēm vien bieži ir grūti noteikt.
Reti kad iedomājamies par to, ka jānovērtē ir ne tikai eksterjers vai produktivitāte, bet arī izturība (rezistence) pret dažādām infekcijas un invāzijas slimībām. Savvaļā mītošajos putnos mājputniem bīstamo infekcijas slimību klāsts ir gana plašs, tāpēc mājputnu un savvaļas putnu savstarpējo kontaktu ir jānovērš, cik vien tas ir iespējams.
Iz vēstures
Dzīvnieku audzēšana dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu vai zinātniskāk, proteīna ieguvei ir daļa no lauksaimniecības, kas atskatoties vēsturē ir vismaz 11000 gadu sena. Pirmie dzīvnieki, ko domesticēja (pieradināja) cilvēki, bija vilki (Canis lupus), kas laika gaitā evolucionēja par mūsdienu 190 suņu šķirnēm (Canis lupus familiaris). Pēc senākajām arheoloģiskajām liecībām, tas notika vismaz pirms 15000 gadu. Ilgi mēs suņus izmantojām kā palīgu medībās, galvenokārt, tādēļ, ka gandrīz viss dzīvnieku izcelsmes proteīns tika iegūts tieši medību procesā ar atsevišķiem izņēmumiem. Tā bija divu sugu simbioze, kas nodrošināja abu sugu izdzīvošanu. Salīdzinot vilku un suņu skaitu, ir skaidri redzams, kurai pasugai paveicās. Aitas mēs iemanījāmies pieradināt vien 11000 gadus senā pagātnē, bet kazas, govis un cūkas aptuveni 500 gadus vēlāk un tas sniedza arī lielu ieguldījumu pirmatnēju pilsētu attīstībā, jo paredzama pārtikas ieguve ļauj cilvēkiem mainīt kultūru no klejotāju kultūras uz vietsēdības kultūru, kas savukārt veicināja tālāku, strauju kultūras, zinātnes un mākslas attīstību.
Protams, domestikācijas process ar to neapstājās un patiesībā tas turpinās joprojām. Interesanti šķiet tas, ka rakstība Šumēras civilizācijā pastāvēja jau aptuveni 1500 gadus, bet vistas, vēl joprojām nebija domesticētas. Agrākās liecības par vistu domestikāciju Āzijā ir aptuveni 4000 gadus senas. Protams, dzīvnieku domestikācija visticamākais nenotika momentāni, bet gan bija pakāpeniska, adaptējot pieradinātas sugas jaunajiem dzīves apstākļiem, un mijiedarbībai ar cilvēkiem. Cilvēki arī pielāgojās jaunajiem apstākļiem, piemēram, mutācijas, kas nepieciešamas, lai piena laktozi (piena cukurs) varētu šķelt ilgāk, nevis tikai periodā, kamēr uzturā tiek lietots mātes piens, parādījās aptuveni ap kazu un govju domestikācijas laiku, kas loģiski ir izskaidrojams ar piena izmantošanu uzturā.
Infekciju slimību pārnešana
Cilvēku un dzīvnieku apzinātas un neapzinātas mijiedarbības rezultātā notika arī infekcijas slimību starpsugu pārlēkšana, kas dažos gadījumos noveda atsevišķas cilvēku grupas līdz izmiršanai. Raugoties uz zīdītājdzīvniekiem (tai skaitā cilvēku), mēs redzam to, ka bioloģiski, fizioloģiski un anatomiski mēs patiesībā esam ļoti līdzīgi, tāpēc arī daudzu infekcijas slimību ierosinātāju sugu robežu pārvarēšana nav nemaz tik apgrūtinoša. Arī cilvēki ir kalpojuši par vairāku zoonotisku infekcijas slimību izplatītājiem un rezervuāriem, piemēram, tuberkulozes ierosinātājs liellopos, iespējams nonācis, pateicoties mums un liellopu domestikācijai.
Putni, tai skaitā mājputni ir attālāki radinieki cilvēkiem un citiem zīdītājiem. Tas arī izskaidro to, kāpēc no putniem uz cilvēkiem un otrādi infekcijas slimības pārlec retāk nekā zīdītāju starpā. Protams, ir vairāki infekcijas slimību ierosinātāji, kas ir kopīgi gan zīdītājiem, gan putniem, kaut vai tās pašas salmonellas vai gripas vīruss. Bet principā putnu anatomija un fizioloģija atsevišķos parametros ļoti atšķiras no cilvēka. Kaut vai ķermeņa temperatūra cilvēkam normāli ir ap 37.0°C (±0,5°C) (variē atkarībā no vecuma), savukārt putniem 38-42°C. Protams arī putnu vidū ir sugas, kas spējīgas dzīvot neizrādot nekādas hipertermijas pazīmes pat, ja ķermeņa temperatūra sasniedz 47°C. Atšķiras arī putnu imūnsistēmas funkcijas un vairāki imunitātes mehānismi, elpošana, gremošanas sistēma, reproduktīvā sistēma utt. Putni savā būtībā ir dinozauru evolucionārā zara turpinātāji un to tuvākie, joprojām dzīvojošie, radinieki ir krokodili, bruņurupuči un ķirzakas, līdz ar to vairākas infekcijas slimības ir kopīgas putniem un reptiļiem. Salīdzinot, piemēram, putnu baku vīrusu ģenētisko kodu ar citu dzīvnieku baku vīrusiem, var redzēt arī to evolucionāro attīstību un radniecību un var secināt, ka putnu baku vīrusa tuvākais radinieks ir krokodilu baku vīruss, vēlreiz apstiprinot putnu un reptiļu radniecību.
Infekciju slimību risks
Vairums cilvēku ikdienā nemaz neaizdomājas par to, kādas infekcijas slimības ir sastopamas putnos tai skaitā mājputnos. Ātrumā uzskaitot ir aptuveni 15 bīstamas virusālas (Ņūkāslas slimība, Putnu gripa, Mareka slimība utt.), vairāki desmiti bakteriālas, fungālas (mikroskopisko sēņu) un parazitāras slimības. Katru šo slimību jāmāk atpazīt, bet diemžēl praksē putnu infekcijas slimības pēc klīniskajām pazīmēm vien bieži ir grūti noteikt. Ir nepieciešama detalizēta laboratoriskā izmeklēšana, nosakot slimības ierosinātāju.
Savvaļā mītošajos putnos mājputniem bīstamo infekcijas slimību klāsts ir gana plašs, tāpēc mājputnu un savvaļas putnu savstarpējo kontaktu ir jānovērš, cik vien tas ir iespējams. Reizēm varbūt liekas, bet kā tad vistas līdz mūsdienām ir nodzīvojušas, ja visapkārt ir dažādas infekcijas slimības, kas tās var nonāvēt vai būtiski ietekmēt to produktivitāti? Šeit jāsaprot, ka vistas, ko mūsdienās izmantojam olu un gaļas ieguvei, 4000 gadu laikā ir būtiski mainījušās un lielākoties selekcionējot vistas vai citus mājputnus, reti kad iedomājamies par to, ka jānovērtē ir ne tikai eksterjers vai produktivitāte, bet arī izturība (rezistence) pret dažādām infekcijas un invāzijas slimībām.
Biodrošība - galvenais instruments risku mazināšanai
Protams 99% gadījumu mājputnu kontakts ar savvaļas putniem neko ļaunu nenodarīs, bet diemžēl 1% var izraisīt neatgriezeniskas sekas, kas var beigties ar saimniecības likvidēšanu, jo vairākus infekcijas slimību ierosinātājus no saimniecības, pēc to iekļūšanas tur, vairs nav iespējams izskaust pat pēc ļoti rūpīgas novietnes tīrīšanas un dezinfekcijas.
Tāpēc vienmēr veterinārārsti uzsver par rūpīgas biodrošības ievērošanu. Diemžēl daudziem putnu audzētājiem šis vārds ir kā tāds “bubulis” ar ko PVD baida, bet diemžēl bez biodrošības mēs nevaram cerēt uz augstu produktivitāti un veselīgu ganāmpulku un tas attiecas ne tikai uz mājputnu audzēšanu, bet arī uz liellopu, aitu, kazu u.c.
Cūkkopības industrija bija spiesta pielāgoties jaunajiem apstākļiem, kad valstī izplatās Āfrikas cūku mēris un neviena vien saimniecība šī iemesla dēļ ir likvidēta. Patiesībā līdzīgas prasības kā cūku saimniecībās būtu jāievēro arī pārējās lauksaimniecisko dzīvnieku audzēšanas nozarēs, tas samazinātu medikamentu patēriņu, tai skaitā antibiotiku, paaugstinātu produktivitāti un peļņu. Ideāls scenārijs, manuprāt, būtu: augsti produktīvi dzīvnieki, maksimāli augstos labturības apstākļos, pie maksimāli augstas biodrošības. Rezultāts būtu pārsteidzošs (labā nozīmē).
Dažkārt izskan apgalvojums, ka pie infekcijas slimību izplatīšanas vai pavairošanas ir vainojamas lielās saimniecības, šeit jāatzīmē, ka iekļūstot infekcijas slimības ierosinātājam lielā saimniecībā pastāv lielāka iespēja, ka ierosinātājs atradīs uzņēmīgu dzīvnieku, un, kā rezultātā infekcija strauji izplatīsies, paralēli mutējot un pielāgojoties. Šādi uzliesmojumi pasaulē ir novēroti vairākkārt. Bet vērtējot problēmu kopumā, mēs saprotam, ka lai saražotu putnu gaļu vai olas kaut vai tik pat cik pašlaik, mums ir nepieciešams aptuveni tāds pats dzīvnieku daudzums, lai gan, ja izvēlētos intensīvāku audzēšanas tehnoloģiju un ievērotu, gan biodrošību gan labturību, iespējams pietiktu ar stipri mazāku putnu daudzumu. Savukārt, ja mēs putnus no lielajām punu audzēšanas saimniecībām izdalītu pa n-tajām mazajām saimniecībām un iedalītu dažus putnus katrai ģimenei, diez vai ar esošo putnu skaitu pietiktu, jo ne turēšanas apstākļus, ne šķirnei atbilstošu barošanu katrs jaunais dzīvnieku īpašnieks nevarētu nodrošināt. Bet šeit parādās vēl viens risks – palielinās mājputnu izkliede un kontakts ar savvaļas putniem, kas rezultētos ar nelieliem infekcijas slimību uzliesmojumiem vienlaikus vairākās vietās, kā rezultātā mutāciju, rekombināciju un infekcijas izplatīšanās reģions palielinātos. Pieaugtu cilvēku saslimstība ar salmonelozi un kampilobakteriozi un parādītos virkne citu problēmu tai skaitā antimikrobiālās rezistences veidošanās, jo bakteriālas infekcijas slimības bieži vien izvēlas ārstēt ar antibiotikām, pret kurām ar vien biežāk novēro baktēriju rezistenci, kā rezultātā reizēm pat vienkāršu infekciju ārstēšana vairs nav iespējama un nākotnē šī aina izskatās ar vien pesimistiskāka, ja viss turpināsies kā tagad.
Vēl pastāv mīts, ka laukos vai bioloģiski audzēti dzīvnieki retāk kalpo kā cilvēkiem bīstamu infekcijas slimību pārnēsātāji, patiesībā ir nedaudz savādāk, jo vienīgi augstos biodrošības apstākļos ir iespējams samazināt dažādu patogēnu sastopamību saimniecībā, diemžēl nav cita veida. Protams, arī vakcinētu cāļu iepirkšana no saimniecībām, kas ir brīvas no bīstamām infekcijas slimībām arī var pasargāt no nevēlamas dzīvnieku mirstības, par kuru ir dzirdēts diezgan bieži, it īpaši, ja saimniecība iepērk dzīvniekus no apšaubāmiem avotiem.
Viennozīmīgi neapgalvoju, ka mazās, vidējās vai lielās saimniecības ir ļaunuma sakne, problēmas izriet no nezināšanas, neuzmanības, slinkuma un apstākļu sakritības. Kopā mēs varam uzlabot cilvēku un dzīvnieku veselību, lauksaimniecības dzīvnieku produktivitāti un līdz ar to arī saimniecības rentabilitāti.
Autors: Latvijas Lauksaimniecības universitātes
Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns
Dr.med.vet. Kaspars Kovaļenko
