Rudens slapjumā un ziemas spelgonī nereti starp putnkopjiem aktualizējas jautājumi par mājputnu kāju veselību, taču latviešu valodā informācija ir gauži knapa. Putnkopjiem, kas pārvalda arī citas mēles, paveras plašākas iespējas zināšanu papildināšanai. Informācijas vakuuma kliedēšanai šoreiz aplūkosim detalizētāk mājputnu kājas un izplatītākās slimības.
Putni kāju ādas īpatnību ziņā ir ierindojami starp rāpuļiem, un līdz ar to, varētu teikt, rāpuļu īpatnības skar arī putnus. Anatomiski putnu kāju augšdaļu klāj āda un apspalvojums, bet apakšdaļu – zvīņas. Atšķirībā no ādas, zvīņas ir ciets, nedzīvs ādas pārragojums, izturīgs pret ārējās vides apstākļiem. Tas nodrošina termoregulāciju un kalpo kā fiziskā barjera. Putnu kāju zvīņas ir atšķirīgas no rāpuļu zvīņām, un uzskata, ka tās veidojušās vai nu no putnu spalvām vai arī, ka putnu zvīņas ir seno rāpuļu zvīņu evolūcijas ceļā radies pārveidojums (putni ir cēlušies no agrīnajiem rāpuļiem), kā anatomisks pielāgojums.
Āda ir pirmā organisma aizsargbarjera pret nelabvēlīgiem vides faktoriem. Putniem ir āda un ādas derivāti jeb atvasinājumi. Pie putnu kāju ādas derivātiem pieder: kāju spalvas, kāju zvīņas, nagi un pieši.
Pirksti un nagi
Vistām pamatā ir 4 pirksti (atsevišķām šķirnēm var būt 5 pirksti). Pirkstus skaita secībā sākot no iekšpuses. Pirmais pirksts vērsts uz aizmuguri, bet trīs pirksti izvērsti uz priekšu (otrais, trešais, ceturtais). Nagi ir ļoti pārragoti, cieti ādas derivāti, kas apņem pirkstu kaulu galus. Nags sastāv no augšējās daļas, kas ir cietāka un no apakšējās daļas, kas ir mīkstāka. Augšēja daļa sastāv no cietāka ādas pārragojuma (lielāks daudzums beta keratīna un kalcija sāļu), kas veido izliekumu uz leju. Nagu funkcija ir kasīt zemi, lai atrastu pārtiku, lai varētu pakasīt niezošo vietu, kā arī lai gaiļi varētu noturēties, uzlekuši uz vistas.
Pārrauguši nagi deformē pēdas stāvotni, un liek putna pirkstiem šķiebties uz sāniem. Ja pirksti ir līki, tie, gailim lecot uz vistas, var savainot vistas muguru. Normāli mājputni nagus nodeldē staigājot un kašņājoties pa cietu virsmu. Ja tie pārraug, tas nozīmē, ka putni tiek turēti uz nepiemērotas virsmas, un saimniekam nagi ir jāapgriež, vienlaikus mainot vai uzlabojot virsmu, pa kuru putni pārvietojas (jāmaina pakaiši, jānodrošina iespējas vairāk kašņāties).
Mājputnu nagu griešana ir vienkārši izdarāma ar knaiblēm. Ja gadās iešņāpt par dziļu un nags sāk asiņot, to var uz brīdi iemērkt zilo graudiņu pulverī, kas momentā aptur asiņošanu.
Pieši no ārpuses ir pārragots ādas derivāts, kuru iekšpusē atrodas kauls. Pieši atrodas virs pirmā pirksta. Vistveidīgajiem tas ir mazs rudimentārs izaugums, kas parasti vistām, ar retākiem gadījumiem ir neliels, savukārt, gaiļiem pieši visbiežāk ir ievērojama izmēra. Ja pieši kļūst ļoti lieli tas var liecināt par kāju ērcīti. Vajadzības gadījumā, ja pieši kļūst tik gari, ka traucē putna labsajūtai vai tie aug uz leju un var ieaugt kāju ādā, var lūgt veterinārārstam tos apgriezt īsākus (ar kaniblēm nokniebjot tikai pieša galiņu, kas nesatur kaulu vai labākajā gadījumā ar zobārstniecības dimanta ripu, jo knaibles mēdz iešķelt kaulu) vai arī ķirurģiskā ceļā amputējot visu piesi (ieskaitot kaula daļu).
Vistu kāju ādas izmeklēšana
Putnu kāju apakšdaļu, sākot no lecamās locītavas, klāj zvīņas. Zvīņas ir cieti, plakani, apaļas vai koniskas formas piepacelti no ārpuses, bet plakani no iekšpuses, ādas derivāti, kas pārklāj mīkstāku kāju ādas slāni zem tām. Normāli vistu kāju zvīņas ir sausas, izteikti viendabīgi dzeltenā krāsā. Zvīņām jābūt gludām, labi jāturas pie ādas. Pirkstu starpām jābūt bez tūskas un izteiktām ādas krāsas izmaiņām.
Bāli dzeltenas zvīņas var norādīt uz mazasinību vai ilgstošu olu dēšanu, sarkanīga nokrāsa var norādīt uz iekaisuma procesu vai atūdeņošanos (īpaši cāļiem). Zaļgana nokrāsa var liecināt par stiegru plīsumu zem zaļā apvidus. Melna krāsa var liecināt par netīrumu pielipšanu pie kreveles (pēc brūces veidojas krevele) vai arī apsaldējumu (parasti vairākās vietās, kuras nesaskaras ar vides virsmām, malas gaišākas un pakāpeniski kļūst tumšākas uz vidu). Ja zvīņas ir piepaceltas, palielinātas, drūpošas, uzbiezinātas un pārklātas kā ar „miltiem”, tas var liecināt par kāju ērcīti.
Klibumu ar vienu vai abām kājām bieži izraisa lokāli kāju ādas bojājumi – pēdas ādas bojājums.
Pēdu ādai jābūt relatīvi platai bez brūcēm, tūskas un krāsu pārmaiņām. Zvīņām uz pēdas jābūt gludām, cieši piegulošām vienām pret otru. Pēdas ādai jābūt bez skrāpējumiem, tūskas, krevelēm un čūlām. Melna krevele pa vidu lokālam tūskas apvidum ir pododermatīta pazīme. Svarīgi ik pa laikam pārbaudīt mājputnu pēdas, lai atklātu pododermatītu agrīnā stadijā, kad tas vieglāk pakļaujas ārstēšanai.
Pododermatīts (angliski bumblefoot vai pododermatitis) ir vispārīgs termins jebkuram putnu pēdas iekaisuma vai deģeneratīvam stāvoklim. Tas ir lokāls pēdas iekaisums, kas parasti tas skar vienu kāju. Retākos gadījumos skar abas kājas un izplatās uz apkārtējiem audiem, t.i., var parādīties, piemēram, pēdas augšpusē.
Ir ziņots par pododermatītu daudzām putnu sugām, bet klīniskā līmenī tas ir īpaši problemātisks nebrīvē turētiem plēsīgajiem putniem, vistveidīgajiem (vistas un tītari), zosveidīgajiem (pīles, zosis un gulbji), papagaiļveidīgajiem un citiem putniem.
Pododermatīta attīstības riska faktori
- Iepriekšēja pēdas vai kājas trauma
- Cietas, dubļainas, applūdušas, nelīdzenas vai raupjas grīdas virsmas
- Mitri un antisanitāri pakaiši
- A vitamīna deficīts
- Pārmērīgs svars, aptaukošanās
- Pārmērīgi sausa āda
- Aktivitātes trūkums
- Pārmērīga aktivitāte ganāmpulka agresīvu indivīdu dēļ ganāmpulkā
- Kāju vai kāju stāvotnes anomālija
- Nepareizi izvēlētas un uzstādītas laktas (no plastmasas, ar asiem stūriem, nepareiza diametra)
- Pārmērīga urofēču uzkrāšanās pakaišos
- Slikts uzturs
- Pārlieku gari kāju nagi
Broileriem pododermatīts biežāk veidojas līdz divu nedēļu vecumam, kad vēl pēdas āda ir plāna un viegli ievainojama. Pododermatīta iemesls gandrīz vienmēr ir mitri pakaiši. Var gadīties, ka pakaiši jau ir iegādāti mitri, iespējams mitrums radies uzglabāšanā vai arī jau izmantošanas laikā novietnē. Pakaišu paaugstināta mitruma iemesli var būt nepietiekams pakaišu biezuma slānis, aukstas, mitras telpas, kas sabojā pakaišus vai netīra, mitra (no ūdens, urofēcēm) grīda un sienas, vai pārmērīgs putnu skaits uz telpu, arī ūdens trauku augstums un daudzums uz putnu skaitu, un ūdenslīnijas higiēna, gaismas avotu distribūcija (dūmakainas fluorescējošas lampas augstāk par 2,5 metriem), kas veicina putnu sakopošanos vienkopus un ventilācijas sistēma (sevišķi ziemā). Dabiskais apgaismojums ir vēlams, jo veicina dabisko kašāšanās instinktu un veicina pakaišu “kustību” – irdināšanu un līdz ar to žūšanu.
Mitruma līmenim broileru novietnē būtu jābūt: pirmajās 3 dienās 60-70%, sākot no 18 dienas, ja mitruma līmenis būs lielāks par 70%, tad pakaiši būs izteikti mitri un veicinās kāju slimību rašanos. Ventilācija svarīga ir sevišķi ziemā, kad ieplūst aukstais ziemas gaiss, kas dabiski satur vairāk mitruma. Ja novietnē ir izvietots ventilators, tā griešanās ātruma koriģēšana atkarīga no mītnes tipa, apbūves un ganāmpulka vecuma. Ventilatora griešanās ātrums ir svarīgs – ja tas ir pārāk ātrs vai pārāk lēns, abos gadījumos tas var veicināt mitruma uzkrāšanos pakaišos. Mitri vai savēlušies pakaiši un urofēces (urīnskābe, amonjaks) rada pēdu macerāciju jeb audu sadalīšanos šūnās un mikroplaisas, pa kurām putna ķermenī iekļūst mikroorganismi. Savēlušies pakaiši rodas, ja barībā tiek izbarots pārmērīgs daudzums tauku – taukainās urofēces, saskaroties ar pakaišiem, tos saveļ, zūd irdenums un, saskaroties ar mitrumu, tie saveļas un veido cietas “cepurītes”, kas savukārt traumē putnu pēdas spiediena punktos, veidojot mikroplaisas. Sākumā pododermatīts izskatās kā neliels nobrāzums, krāsu izmaiņa vai apsārtums. Vēlāk ievainojums iekaist, uztūkst, veidojas nekrotisku šūnu atlieku masa.
Pododermatītam ir 5 smaguma pakāpes
I – apsārtums, spīdīga virsma, var būt neliels nobrāzums, nav infekcija
II – melna krevele vidū (iekļuvusi infekcija), nav tūskas
III – melna krevele un tūska
IV – melns kreveles korķis, izteikta tūska, viegls klibums
V – izteikta tūska ap kreveles korķi, izteikts klibums
Vecākiem putniem parasti pododermatīti noris smagāk. Ir novērots, ka, ja putnam agrīnā vecumā bijis pododermatīts, tam būs tendence atkārtoties vēlākā vecumā. Pie papildus faktoriem var uzskatīt broileru straujo augšanu un faktu, ka skeleta sistēma netiek līdzi strauji augošajiem muskuļiem un svaram. Kā arī papildus faktors var būt uzturvielu, vitamīnu (sevišķi A, B7 vitamīns) vai minerālu (sevišķi cinka), elektrolītu (kālijs, nātrijs, hlorīdi) trūkums, vai to uzsūkšanās traucējumi (zarnu mikrobioms- grūti absorbējama proteīna un šķiedrvielu izēdināšana, parazīti, pelējums barībā).
Elektrolītu trūkums var izraisīt pastiprinātas slāpes un līdz ar to slapjākas urofēces, bet jārēķinās, ka to pārdozēšana var izraisīt tādu pašu pastiprinātu slāpju efektu. Ja barībā proteīns ir grūti sagremojams, tas arī var palielināt ūdens daudzumu urofēcēs. Arī pārāk smalka barība var izraisīt pastiprinātas slāpes, kas rezultējas ar palielinātu ūdens daudzumu urofēcēs. Svarīga arī ir kokcidiozes kontrole – putniem, kas slimo ar kokcidiozi ir šķidrākas urofēces. Jāsaprot arī, ka putni nav viendabīga masa, bet gan katram putnam var būt savas individuālas īpatnības, izturība, ģenētika, mazkustīgums. Ne visiem, vienos apstākļos turētiem putniem, būs pododermatīts.
Labas prakses vadlīnijas liecina, ka 5% putnu slimošana ir pieļaujamais apjoms, kad nav nepieciešams stresaini meklēt iemeslu slimības izplatībai, bet ja slimība skar 10% un vairāk putnu, iemesls ir meklējams ārpus putna individuālajām īpatnībām. Pododermatītu agrīnā stadijā kā pašu par sevi var neārstēt, bet novērst pododermatīta rašanās iespējamos cēloņus. Pie putnam piemērotiem, atbilstošiem apstākļiem pododermatīta abscess pats uzsūksies dažu mēnešu laikā, smagākos gadījumos var veikt antimikrobiālu terapiju un abscesa ķirurģisku atdalīšanu. Vieglos līdz vidējos gadījumos derēs Epsom sāls vai hlorheksidīna vanniņas. Bet jāņem vērā, ka nenovēršot pododermatīta rašanās cēloņus, tas atgriezīsies!
Lai palīdzētu putniem ātrāk atlabt, noteikti konsultējieties ar veterinārārstu ne tikai par putnu ārstēšanu, bet arī pārskatiet barības sastāvu.
Pustulas („bumbuļi’’) – ar strutām pildīti pūslīši, kuri sākumā ir mīksti, bet tad kļūst cieti, kas vēlāk aiz sevis atstāj kreveli uz kāju zvīņām vietās, kuras nesaskaras ar virsmu, var arī liecināt par inficēšanos ar putnu baku vīrusu. Putnu baku vīrusu parasti neārstē, jo pustulas pašas nokrīt parasti divu mēnešu laikā. Baku vīruss ir ļoti izturīgs ārējā vidē un izturīgs pret dezinfekcijas līdzekļiem, atrodoties uz atdalījušās epitēlija, tas var izturēt pat gadu un ilgāk.
Kāju ērcīte jeb kāju kašķi izraisa Cnemidocoptes mutans ērcītes. Pazīmes ir piepaceltas, uzbiezinātas, birstošas kāju zvīņas, kas iegūst pelēcīgu nokrāsu un atgādina birstošus miltus. Putniem mēdz pāraugt nagi un pieši. Smagākos, ielaistākos gadījumos kājas var pārkauloties. Jāsaprot, ka šīs kāju ērcītes putni pārnēsā ļoti bieži, bet tiem nav izteiktas pazīmes, un šādi putni bez pazīmēm bieži tiek iepirkti un ienes ērcīti ganāmpulkā. Pazīmes parādās putniem ar vāju imūnsistēmu. Vistām biežāk parādās pazīmes nekā gaiļiem, jo vistas “atdod” barības vielas ar olām. Oficiālu zāļu, ar ko ārstēt gaļas putnus un dējējputnus, nav. Bet iespējams ārstēt dekoratīvos un vaislas putnus. Dabiskā metode ir divreiz dienā noklāt kājas ar vazelīnu vai gaļas putniem taisīt darvas vanniņas (darva var uzsūkties caur ādu un nokļūt olās), tādā veidā ērcītes nosmok, bet tas jādara ļoti ilgstoši, pat mēnešiem ilgi, un ar šo metodi nav iespējams pilnībā likvidēt ērcīti, jo ērcītes rok aliņas ļoti dziļi un jebkāda lokāla apstrāde nekad neiznīcinās ērcīti pilnībā, turklāt jāapstrādā pilnībā visi ganāmpulka putni, jo, apstrādājot tikai putnus ar pazīmēm, tie no jauna inficēsies no putniem bez pazīmēm. Iegādājoties putnus arī nav nekāda garantija, ka putns bez pazīmēm nav invazēts ar ērcīti, bet putnus ar pazīmēm noteikti nevajadzētu iegādāties.
Raksts no LLKC žurnāla “Latvijas Lopkopis” 2024. gada decembra izdevuma. Raksta autore Anna Ērliha ir žurnāla pastāvīgā autore, kuras padomus putnkopjiem varat lasīt katru mēnesi “Lavijas Lopkopī”.
Abonēšana:https://abone.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2044/2025_gads
